Anšlavs Eglītis

Copy Image

Latvieši, kā visiem zināms, ir dzejnieku tauta. Tikai pavisam retais latvietis nebūs vismaz jaunībā kaut drusku pavingrinājies dzejot… Zīmīgi un apbrīnojami, ka latviešu apsēstība ar dzeju izveidojusies par spīti tam, ka dzejo latviski ir nesalīdzināmi grūtāk nekā citās valodās. Patiesībā, tieši bezdievīgi grūti. Kā lai poēts uzlido poēzijas eteriskajos augstumos, ja kā dzirnavu akmens karājas kaklā stingais, negrozāmais uzsvars uz katra vārda pirmā balsiena? Un piedevām, nabaga latviešu dzejnieku līdz izmisumam vārdzina pagalam trūcīga atskaņu izvēle

Copy Image

Radošs darbs nav veicams kaut kādā brīdī un pēc pavēles. Daiļnieks var strādāt tikai tad, kad jūtas aicināts! Ja vēlaties uzrakstīt kaut ko lielāku, tad jums jāiemācās iedvesmi organizēt – izsaukt pēc pavēles!… Vispirms mēģiniet ieturēt noteiktas darba stundas! Nekas tā nepalīdz kā regularitāte. Sēstieties pie galda arī tad, ja jums nepavisam negribas rakstīt! …Mēģiniet virzīt domas uz aprakstāmo tematu un piezīmējiet visu, kas šinī sakarā jums nāk prātā, lai arī sakarība liktos gluži absurda. Pēc pusstundas, ja vien jūs neesat patoloģiski izklaidīgs vai šizofrēns, jūs būsit atjaunojis kontaktu ar savu tematu un gluži nemanot iesāksit strādāt produktīvi

Copy Image

Rakstīšana vislabāk veidoties zināmos burzmas apstākļos. Šo apgalvojumu esmu dzirdējis no tik daudziem intellektuāļiem, ka tas man jau sen ir apnicis… Saprotams, es tam neticu